Rigvediya-Bonda-Lakshana

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta dzīvesstāstu pētnieku grupas kolektīvā monogrāfija “Piederēt un atšķirties: romu, krievu un latviešu dzīvesstāsti Latvijā” noslēdz Latvijas Zinātnes padomes pētnieciskā projekta “Etniskā un naratīvā dažādība dzīvesstāstu konstrukcijās Latvijā” īstenošanu. Projekts tika realizēts no 2012. līdz 2016. gadam LU FSI vadošās pētnieces un Bristoles universitātes emeritētās profesores Viedas Skultānes vadībā. Pētnieki analizēja vairāk nekā 100 biogrāfisko interviju Latvijas sabiedrisko pārmaiņu kontekstā. Monogrāfijas autori rosina ielūkoties dziļāk un izprast etniski atšķirīgo kā nozīmīgu resursu un pašvērtību Latvijas sabiedrībā. Grāmata veidojās kā hermeneitisks aplis starp dzīves vēstures liecībām, kas norāda uz morāles filozofu paustajām atziņām, kuras savukārt ietekmē dzīvesstāstu uztveri un interpretāciju.

Química Nova, 1983

Letonica, 2024

Raksts tapis projektā "Atvērtas un FAIR principiem atbilstīgas digitālo humanitāro zinātņu ekosistēmas attīstība Latvijā" (Nr. VPP-IZM-DH-2022/1-0002), kas tiek īstenots Valsts pētījumu programmā "Humanitāro zinātņu digitālie resursi".

Via Latgalica

Boriss Judins dzimis Daugavpilī 1949. gada 7. februārī. Vēl mācoties skolā, no 1964. gada līdz 1966. gadam aizsācis savas darba gaitas kā masu kultūras pasākumu organizētājs Daugavpils dzelzceļnieku klubā. No 1966. gada līdz 1970. gadam studējis Daugavpils Pedagoģiskā institūta Filoloģijas fakultātē filoloģiju un vēsturi (no 1970. gada – neklātienē). No 1969. gada līdz 1970. gadam naktīs strādāja par virpotāju un celtņa vadītāja palīgu. 1970.–1971. gadā un 1973. gadā strādāja Rīgā par krievu valodas un literatūras skolotāju. 1973. gadā tika iesaukts obligātajā dienestā padomju armijā, pēc tam strādāja Daugavpilī par komjauniešu instruktoru. 1975.–1977. gadā strādāja par Daugavpils dzelzceļnieku kluba direktoru, vienlaikus veicot arī scenārista, režisora un citus pienākumus. No 1977. gada līdz 1988. gadam veica tehniskus darbus Daugavpils Ķīmiskās šķiedras rūpnīcā, iesaistoties dažādu Daugavpils kultūras iestāžu darbā kā pasākumu režisoru, Jautro un asprātīgo kluba scenāriju autors u...

2020

Kopsavilkums Rakstā tiek aplūkota Eduarda Veidenbauma darba par mehāniku saistība ar viņa pārējo radošo darbību. Šī problemātika ir saistīta ar plašāku jautājumu par Veidenbauma ideju savstarpēju iekļaušanos vienotā uzskatu sistēmā. Veidenbauma radošā darbība ir fragmentāra un aptver vairākas jomas-no dzejas līdz dabaszinātnēm, jurisprudencei un sociālpolitiskiem pārspriedumiem. Ja idejas nav saistītas, tad visi šie darbi ir jāaplūko neatkarīgi. Ja ir saistītas, problemātiska kļūst to apvienošana vienā sistēmā. Raksta autori aplūko abus scenārijus. Raksta centrā ir Veidenbauma iespējamās filozofijas neeksplicētās nostādnes. Ja šīs nostādnes tiek adekvāti izgaismotas, Veidenbauma uzskatus ir iespējams tematizēt ne tikai vēsturiskā, bet arī ideju vēstures vai plašāku humanitāro zinātņu diskusiju kontekstā. Raksta autori savās sadaļās izvērš trīs skatījumus uz Veidenbauma darbību. Pirmais attiecas uz Veidenbauma likteņa un gribas problemātiku. Vai optimistiskie Veidenbauma raksti ir sasaistāmi ar pesimistisko dzeju? Risinājums, kas ļautu apvienot Veidenbauma radošo darbību vienā sistēmā, tiek meklēts stojas un Šopenhauera filozofijas nostādnēs, nošķirot divas likteņa izpratnes-liktenis kā stingra noteiktība dabā un kā indivīda dzīves plāns. Otrā sadaļa, akcentējot vēstures pētniecības pieeju problemātiku, pievēršas Veidenbauma darbības vēsturiskajam aspektam, aplūkojot dzejnieka dzīves apstākļus Tērbatā. Balstoties Veidenbauma tekstos un laikabiedru atmiņās, var parādīt, ka Veidenbaums savos uzskatos nav bijis koherents. Dzejnieka pārdomās iezīmējas vismaz divi savstarpēji pretrunīgi motīvi, kuri izpaužas kā pesimistiski skaudrais pasaules redzējums dzejā un cerība uz racionāli iekārtotu, mehanizētu nākotnes sabiedrību. Pēdējā sadaļa aplūko Veidenbauma rakstu par mehāniku un politisko darbu saistību. Ja šī saistība tiek pierādīta, var runāt par īpaša veida Veidenbauma humānismu. Šo tēzi izvēršot plašāk, Veidenbauma uzskatus var aplūkot arī 20. gadsimta humānisma un posthumānisma kontekstā.

Ceļš, 2019

Latviešu valodā ir maz informācijas par kveikeriem. Lūk, ko par kveikeriem rakstījis Edgars Lange savā "Baznīcas vēsturē": "Kvēkeri paši sevi dēvē par draugu apvienību, bet citi tos sauc par kvēkeriem ("trīcētāji") vai par "draugiem". Šīs sektas dibinātājs ir angļu kurpnieks Džordžs Fakss (George Fox-1691). Viljams Penss ar daļu kvēkeru izceļoja uz Ameriku un nodibināja Pensilvānijas pavalsti. To dievkalpojumos var sludināt katrs. Kvēkeri neatzīst zvērestu, un kvēkeri ir pazīstami ar saviem mīlestības darbiem gūstekņu, bēgļu u. c. apgādē un aprūpē. Kvēkeri dzīvo Anglijā un Amerikā." (Edgars Lange, Baznīcas vēsture, II daļa (Linkolna: Sējējs, 1961), 88. Saglabāta autora ortogrāfija.). Neliels informācijas apjoms latviešu valodā ir atrodams Draugu pasaules konsultācijas padomes interneta vietnē

Culture Crossroads, 2023

Reliģiozitāte Latvijā: vēsture un mūsdienu situācija, 2012

Carnivorous Plant Newsletter, 2004

2017

Lutera mantojumsmūsu bibliotēka s zelta fon ds SARUNA Līdz21. aprīlim ikvienam vēl ir iespēja apskatīt unikālu izstādi, kas veltīta reformācijas 500 gadu jubilejai, "Evaņģēlija gaismā: Reformācija 16. gadsimta pirmavotos no Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas krājuma". Vai jūs zinājāt, ka arī Rīgā glabājas Mārtiņa Lutera un Filipa Melanhtona rokraksti un vēstules? Ka ir bijis vismaz viens rīdzinieks, kas klausījies abu reformācijas tēvu lekcijas Vitenbergas Universitātē, un šo lekciju pieraksti ir saglabājušies līdz mūsdienām? Un ka, pateicoties tieši Mārtiņam Luteram, dibināja Rīgas pilsētas bibliotēku. Tie bija tikai daži pārsteidzoši fakti, kurus uzzinu, kopā ar izstādes autori Dr. philol. Aiju Taimiņu ielūkojoties izstādes ekspozīcijā. A rī to, ka Latvijā nav vēsturnieku, kuri vēlētos pētīt šo vēstures posmu. Kāpēc? Inga Reča, Andas Krauzes foto Kuri, jūsuprāt, ir šīs izstādes vērtī gākie eksponāti? Izstādē eksponētais unikālais doku mentu un rokrakstu kopojums, kas at rasts Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa lodē 136 metru augstumā, datējams ar laik posmu no 1491. līdz 1578. gadam. Rīgas literāta Burharda Valdisa māceklis, alvas kalējs Ciriaks Klints uz pergamenta lapas kaligrāfiski uzrakstīja Livonijas un Rīgas reformācijas vēsturi, izgatavoja greznu alvas lādīti, kuru ievietoja torņa bumbā. Minētās vēsturiskās liecības tur glabājās līdz pat 18. gadsimta vidum. Pēc divsimt gadiem šajā izstādē uz brīdi satiksies do kumenti no LU Akadēmiskās bibliotēkas krājuma un lādīte no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijas. Kad šos dārgos dokumentus atra da?