Atklāj Merķeli sevī!

2020

Kopsavilkums Rakstā tiek aplūkota Eduarda Veidenbauma darba par mehāniku saistība ar viņa pārējo radošo darbību. Šī problemātika ir saistīta ar plašāku jautājumu par Veidenbauma ideju savstarpēju iekļaušanos vienotā uzskatu sistēmā. Veidenbauma radošā darbība ir fragmentāra un aptver vairākas jomas-no dzejas līdz dabaszinātnēm, jurisprudencei un sociālpolitiskiem pārspriedumiem. Ja idejas nav saistītas, tad visi šie darbi ir jāaplūko neatkarīgi. Ja ir saistītas, problemātiska kļūst to apvienošana vienā sistēmā. Raksta autori aplūko abus scenārijus. Raksta centrā ir Veidenbauma iespējamās filozofijas neeksplicētās nostādnes. Ja šīs nostādnes tiek adekvāti izgaismotas, Veidenbauma uzskatus ir iespējams tematizēt ne tikai vēsturiskā, bet arī ideju vēstures vai plašāku humanitāro zinātņu diskusiju kontekstā. Raksta autori savās sadaļās izvērš trīs skatījumus uz Veidenbauma darbību. Pirmais attiecas uz Veidenbauma likteņa un gribas problemātiku. Vai optimistiskie Veidenbauma raksti ir sasaistāmi ar pesimistisko dzeju? Risinājums, kas ļautu apvienot Veidenbauma radošo darbību vienā sistēmā, tiek meklēts stojas un Šopenhauera filozofijas nostādnēs, nošķirot divas likteņa izpratnes-liktenis kā stingra noteiktība dabā un kā indivīda dzīves plāns. Otrā sadaļa, akcentējot vēstures pētniecības pieeju problemātiku, pievēršas Veidenbauma darbības vēsturiskajam aspektam, aplūkojot dzejnieka dzīves apstākļus Tērbatā. Balstoties Veidenbauma tekstos un laikabiedru atmiņās, var parādīt, ka Veidenbaums savos uzskatos nav bijis koherents. Dzejnieka pārdomās iezīmējas vismaz divi savstarpēji pretrunīgi motīvi, kuri izpaužas kā pesimistiski skaudrais pasaules redzējums dzejā un cerība uz racionāli iekārtotu, mehanizētu nākotnes sabiedrību. Pēdējā sadaļa aplūko Veidenbauma rakstu par mehāniku un politisko darbu saistību. Ja šī saistība tiek pierādīta, var runāt par īpaša veida Veidenbauma humānismu. Šo tēzi izvēršot plašāk, Veidenbauma uzskatus var aplūkot arī 20. gadsimta humānisma un posthumānisma kontekstā.

Latvijas Universitātes Zinātniskie raksti, 2018

Atklājot nāves tēmas aktualitāti bērnībā, rakstā tiek meklēta atbilde uz jautājumu, ko bērni iemācās no savas eksistenciālās pieredzes, saskaroties ar nāvi, un kāda ir šīs pieredzes nozīme viņu tālākajā attīstībā. Bērna sastapšanās ar nāves fenomenu skar tādus viņa personības attīstības aspektus kā savas bezpalīdzības un trauksmes pārvarēšana, intelektuālā attīstība, atteikšanās no naidīguma un sociālās destruktivitātes, kā arī atbildība un patstāvība. Tā kā bērna dzīves koncepti, tai skaitā priekšstati par nāvi, veidojas ciešā saistībā ar pieaugušo pasauli, pedagogam ir svarīgi tikt skaidrībā pašam ar sevi, savu attieksmi pret nāvi, nepaļaujoties uz sistēmām un ideoloģijām.

Culture Crossroads, 2022

Sakrālā telpa ir būtiska reliģiskās sistēmas sastāvdaļa, jo tā sniedz iespēju saskarei ar dievišķo, respektīvi, sniedz iespēju gūt reliģisko pieredzi, piemēram, Svētajā zemē, Mekā utt. Postmodernisma laikmetā, kad rodas jauna reliģiskā, precīzākparareliģiskā sistēma (New Age jeb Jaunā ēra), vērojams arī jaunas sakrālās (parasakrālās) telpas veidošanās process, kam ir visai ilga priekšvēsture. Lai izprastu, kāpēc postmodernisma axis mundi ir Himalaji, konkrētāk,-Tibeta, kur garīgumu ir devies meklēt ne viens vien intelektuālis arī no Latvijas, ar analītisko metodi piedāvāju aplūkot teosofu skatījumu uz Tibetu Himalaju sakralizācijas kontekstā. Tibetas sakralizācijas priekšvēsture Tibetas sakralizācijas procesu ir veicinājusi Helēnas Blavatskas (1831.-1891.) mācība par mahātmām jeb Himalaju skolotājiem, kas viņai esot dāvājuši slepenu doktrīnu. Tomēr jāatzīst, ka ideja par Austrumiem kā gudrības avotu1 ir pastāvējusi krietnu laiku pirms H. Blavatskas, piemēram, Voltērs bija pārliecināts, ka reliģijas saknes ir meklējamas Indijā; Šlēgelis uzskatīja, ka cilvēces kultūras un reliģijas šūpulis ir kārts Indijā; Šopenhauers apgalvoja, ka Jaunās Derības idejas ir mantotas no Indijas: Jēzus esot mācījies no Ēģiptes priesteriem, kas nākuši no Indijas. Šādā Rietumu kultūras kon tekstā gluži likumsakarīgi arī H. Blavatskas brālība nāk no tās pašas pusesno Austrumiem. Kāpēc H. Blavatskas garīgie skolotāji savu mājvietu Austrumos ir raduši tieši Tibetā-Himalajos? Kopš 19. gs. vidus Rietumus bija pārņēmusi īpaša interese par Ķīnu, Mongoliju un Tibetuuz šīm zemēm devās neskaitāmi ceļotāji2, kas, atgriezušies dzimtenē, publicēja savu ceļojumu aprakstus. Klajā nāca iespaidīgs ceļojumu grāmatu skaits, ko varētu dēvēt par iztēles ģeogrā fiju, kas ir veicinājusi Himalaju sakralizācijas procesu.

Acta medico-historica Rigensia, 2018

Acta medico-historica Rigensia

Medicīnas vēstures muzeja rakstu "Acta Medico-Historica Rigensia " 3. sējumā mans tēvs Andris Caune jau publicējis savas atmiņas par manu vectēvu gleznotāju Voldemāru Cauni un viņa sadarbību ar Paula Stradiņa veidoto muzeju. Diemžēl man par šo laiku nav savu atmiņu, bet vēlos papildināt minētajā rakstā doto informāciju ar dažām ģimenes arhīvā saglabātām dokumentārām liecībārn. Vispirms svarīgākie V. Caunes (1901-1975) dzīves dati. 1929. gadā viņš pabeidza prof. Tillberga vadīto tīgurālās glezniecības meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā, 30. gados pievērsās radošajam darbam, gleznoja lielfonnāta žanra darbus, kuros atspoguļoja latviešu strēlnieku cīņas. zvejnieku un zemnieku ikdienas ainas; viņš arī regulāri piedalījās izstādēs. Lūzums nāca Otrā pasaules kara laikā, kad V. Cauni mobilizēja latviešu leģionā (viņa frontes laika uzmetumi un studijas 2006. gadā bija izstādīti Latvijas Kara muzejā). Pēc Vācijas kapitulācijas V. Caune nonāca padomju zonā un atgriezās okupētajā Latvijā. Daži gadi pagāja, dzīvojot nelegāli, tad gimenes grūto apstākļu dēļ V. Caune nolēma legalizēties un pēc izsludinātās amnestijas pieteicās varas orgāniem. lzsūtījums viņam laimīgā kārtā pagāja secen, bet kā politiski neuzticamam par gleznotāja karjeru bija jāaizrnirst. Mētājoties pa dažādiem gadījuma darbiemun mēģinot apgādāt ģimeni, kā lik-teņa_ labvēlība nāca prof. Paula Stradiņa piedāvājums darināt slavenu ārstu portretu k°PļjßS iccerētajam Medicīnas vēstures muzejam. Tas bija abpusēji izdevīgs <h_ "-Lai realizētu vērienīgo ieceriiegūtu vairākus simtus ārstu portretu. mak-35101 par tiem no saviem ienākumiem, prof. Stradiņš nevarēja visus darbus uzticēt slavenībām, kuras prasītu milzīgus honorārus. Toties V. Caune pēckara gados bija "ātumts no oficiālās mākslas dzīves un nonācis grūtos materiālos apstākļos, tāpēc Pflecājās par zīmējumu vai gleznu saņemt kaut dažus desmitus vai pāris simtus "fblu. Portretu gatavošana viņam arī ļāva aizmirst pēckara realitāti un ik pa laikam pievērsties darbam, ko viņš ilgstoši bija mācījies un labi prata 30. gadu mākslas 'Nib! recenzenti ne reizi vien uzsvēruši V. Caunes labās zīmētāja dotības un vērīga faksturotāja talantu. Šīs prasmes tika liktas lietā. gatavojot no mazām mediķu 165

2017

Lutera mantojumsmūsu bibliotēka s zelta fon ds SARUNA Līdz21. aprīlim ikvienam vēl ir iespēja apskatīt unikālu izstādi, kas veltīta reformācijas 500 gadu jubilejai, "Evaņģēlija gaismā: Reformācija 16. gadsimta pirmavotos no Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas krājuma". Vai jūs zinājāt, ka arī Rīgā glabājas Mārtiņa Lutera un Filipa Melanhtona rokraksti un vēstules? Ka ir bijis vismaz viens rīdzinieks, kas klausījies abu reformācijas tēvu lekcijas Vitenbergas Universitātē, un šo lekciju pieraksti ir saglabājušies līdz mūsdienām? Un ka, pateicoties tieši Mārtiņam Luteram, dibināja Rīgas pilsētas bibliotēku. Tie bija tikai daži pārsteidzoši fakti, kurus uzzinu, kopā ar izstādes autori Dr. philol. Aiju Taimiņu ielūkojoties izstādes ekspozīcijā. A rī to, ka Latvijā nav vēsturnieku, kuri vēlētos pētīt šo vēstures posmu. Kāpēc? Inga Reča, Andas Krauzes foto Kuri, jūsuprāt, ir šīs izstādes vērtī gākie eksponāti? Izstādē eksponētais unikālais doku mentu un rokrakstu kopojums, kas at rasts Rīgas Sv. Pētera baznīcas torņa lodē 136 metru augstumā, datējams ar laik posmu no 1491. līdz 1578. gadam. Rīgas literāta Burharda Valdisa māceklis, alvas kalējs Ciriaks Klints uz pergamenta lapas kaligrāfiski uzrakstīja Livonijas un Rīgas reformācijas vēsturi, izgatavoja greznu alvas lādīti, kuru ievietoja torņa bumbā. Minētās vēsturiskās liecības tur glabājās līdz pat 18. gadsimta vidum. Pēc divsimt gadiem šajā izstādē uz brīdi satiksies do kumenti no LU Akadēmiskās bibliotēkas krājuma un lādīte no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijas. Kad šos dārgos dokumentus atra da?

2004

Aglonas inkunābulaspāvesta Klementa V "Constitutiones" (1476)restaurācija Saviļņojoši apzināties, ka 20.gadsimta nogalē-1993.gadā-Aglonas bazilikas bibliotēkā atrasta salīdzinoši labi saglabājusies inkunābula ādas iesējumāpāvesta Klementa V (Clemens V, 1264-1314) apkopotās baznīcas tiesību normas, ko 1476.gadā Bāzelē iespieda Mihaels Venslers (Michael Wenssler).

Letonica, 2024

Raksts tapis projektā "Atvērtas un FAIR principiem atbilstīgas digitālo humanitāro zinātņu ekosistēmas attīstība Latvijā" (Nr. VPP-IZM-DH-2022/1-0002), kas tiek īstenots Valsts pētījumu programmā "Humanitāro zinātņu digitālie resursi".

2021

Medicīnas studiju programmas respondentu atbilžu vidējās vērtības un to īpatsvars ticības paranormālajam skalās un apakšskalās, kas raksturo maģisko domāšanu, ticību tradicionālajai reliģijai un ticību pseidozinātniskiem uzskatiem .

Culture Crossroads, 2023