Pāriet uz saturu

Kaboverde

Vikipēdijas lapa
Kaboverdes Republika
República de Cabo Verde
Kaboverdes karogs Kaboverdes ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Himna: portugāļu: Cântico da Liberdade "Brīvības dziesma"
Location of Kaboverde
Location of Kaboverde
Galvaspilsēta
(un lielākā pilsēta)
Praja
14°55′N 23°31′W / 14.917°N 23.517°W / 14.917; -23.517
Valsts valodas Portugāļu
Reģionālās valodas Kreoliskās valodas
Demonīms kaboverdieši
Valdība unitāra parlamentāra republika
 -  Prezidents Žozē Maria Nevešs
 -  Premjerministrs Fransišku Karvaļju
Neatkarība
 -  no Portugāles 1975. gada 5. jūlijs 
Platība
 -  Kopā 4 033 km² (172.)
Iedzīvotāji
 -  iedzīvotāji 2025. gadā 523 568 (172.)
 -  Blīvums 130/km² (89.)
IKP (PPP) 2023. gada aprēķins
 -  Kopā $5717 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $9909 
IKP (nominālais) 2023. gada aprēķins
 -  Kopā $2598 miljardi 
 -  Uz iedzīvotāju $4502 
Džini koef. (2015) 42,4 
TAI (2023) 0,668 (135.)
Valūta Kaboverdes eskudo (CVE)
Laika josla CVT (UTC-1)
 -  Vasarā (DST) nab (UTC-1)
Interneta domēns .cv
Tālsarunu kods +238

Kaboverde, oficiāli Kaboverdes Republika (portugāļu: República de Cabo Verde), ir vidēji attīstīta, unitāra salu valsts un arhipelāgs Atlantijas okeāna centrālajā daļā, uz rietumiem no Rietumāfrikas krastiem.

Ģeogrāfija

[labot | labot pirmkodu]

Kaboverde sastāv no desmit vulkāniskas izcelsmes salām, kuru kopējā sauszemes platība ir aptuveni 4033 kvadrātkilometri.[1] Salas atrodas aptuveni 600 līdz 850 kilometru attālumā uz rietumiem no Senegālas un Zaļā raga — kontinentālās Āfrikas tālākā rietumu punkta, no kura cēlies valsts nosaukums.[2] Kaboverde kopā ar Azoru salām, Kanāriju salām un Madeiru veido Makaronēzijas ekoreģionu.

Salas pēc novietojuma ir sadalītas divās grupās:

Vēsture

[labot | labot pirmkodu]

Līdz nacionālajai atmodai

[labot | labot pirmkodu]

Neapdzīvotās Zaļā raga salas, ko tagad sauc tai pašā nosaukumā portugāliski par Kaboverdi, atklāja Dženovas un Portugāles navigatori ap 1456. gadu. Saskaņā ar Portugāles oficiālajiem ierakstiem, pirmos atklājumus veica Dženovā dzimušais Antoniu de Noli, kuru vēlāk Portugāles karalis Afonsu V iecēla par Kaboverdes gubernatoru. Portugāļi 1462. gadā kā pirmo kolonizēja Santjago salu, izveidojot vienu no pirmajām eiropiešu apmetnēm tropos. Pateicoties stratēģiskajam novietojumam, salām bija nozīmīga loma transatlantiskajā vergu tirdzniecībā 16. un 17. gadsimtā; šajā laikā salas piedzīvoja strauju ekonomisko izaugsmi. 1770. gadā galvaspilsēta no pirmās apmetnes Ribeiru Grandi tika pārcelta uz Praju tai pašā Santjagu salā. Līdz 19. gadsimta vidum pieaugošā ārvalstu konkurence, ieilgušie sausuma periodi un vergu tirdzniecības noriets izraisīja ekonomikas lejupslīdi un iedzīvotāju emigrāciju, taču vēlāk Kaboverde atguvās kā nozīmīgs tirdzniecības centrs un galveno kuģošanas ceļu pieturpunkts. Par svarīgu ostu izvirzījās Mindelu. Tomēr salinieki bija neapmierināti ar Portugāles pārvaldi, jo metropolei trūka resursu apkalpot savas kolonijas, bet pašai Kaboverdei no resursiem bija tikai zivis un ostas pakalpojumi. Tas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā noveda pie nacionālās pašapziņas veidošanās.

No 19. gadsimta beigām līdz neatkarībai

[labot | labot pirmkodu]

Šo procesu ļoti atviegloja tas, ka administratīvo aparātu salās jau ļoti agrīnā stadijā nodrošināja kreolu elite, kas bija dzimusi Kaboverdē, vai tie, kuriem jau bija spēcīga identifikācija ar koloniju, izņemot augstākos amatus, piemēram, gubernatorus, militāros komandantus utt., kas joprojām bija paredzēti Portugāles aprindu pārstāvjiem. Šī Kaboverdes administratīvā "pašpietiekamība" bija saistīta ar relatīvi attīstītu izglītību un vairāk vai mazāk dinamiskas preses esamību, ko ieviesa Portugāle, kas veicināja intelektuālās un birokrātiskās elites veidošanos. Šī elite 20. gadsimtā sāka arvien vairāk apspriest neatkarības jautājumu, radot berzi ar metropoles pārstāvjiem. Lasītāji, kas sekoja vietējai oficiālajai presei, redzēja, ka ir iespējams apspriest neatkarību vai vismaz palielinātu autonomiju.[4] Kaboverdes kreolu elite tika izmantota arī mazāk izglītotās Portugāles (mūsdienu Bisavas) Gvinejas pārvaldei, kas radīja ciešas saites starp abām kolonijām.

Viens no 20. gadsimta politiskās krīzes cēloņiem bija klimatisks: hronisks sausums mežu izciršanas dēļ izraisīja regulārus bada periodus, un kolonija nesaņēma nekādu pārtikas palīdzību. Laikā no 1941. līdz 1948. gadam nomira 50 000 cilvēku, tas ir, vairāk nekā trešdaļa iedzīvotāju.[5]

1951. gadā Portugāle mainīja Kaboverdes statusu no kolonijas uz aizjūras provinci, cenšoties mazināt augošo nacionālismu.[6]

1956. gadā Amilkars Kabrals un grupa Kaboverdes un Portugāles Gvinejas iedzīvotāju organizēja slepeno Āfrikas partiju Gvinejas un Kaboverdes neatkarībai (PAIGC).[6] Tā pieprasīja uzlabot ekonomiskos, sociālos un politiskos apstākļus Kaboverdē un Portugāles Gvinejā un veidoja abu valstu neatkarības kustības pamatu, cerot izveidot kopīgu neatkarīgu valsti.[4] 1960. gadā pārceļot savu galveno mītni uz Konakri Gvinejā, PAIGC ar padomju bloka atbalstu 1961. gadā sāka bruņotu sacelšanos pret Portugāli. Sabotāžas akti galu galā pārauga karā, kurā 10 000 PAIGC kaujinieku cīnījās pret 35 000 Portugāles un Portugāļu Āfrikas karavīru.[6] Tomēr pašas Kaboverdes teritorijā nekad netika veiktas partizānu aktivitātes. Lai gan PAIGC salās bija organizējusi slepenu bruņotu struktūru, loģistikas problēmas un portugāļu kontrole, ilgstošais sausums un gaidītā Kubas atbalsta neveiksme padarīja kustības aktivitāti Kaboverdē neiespējamu.

Līdz 1972. gadam PAIGC kontrolēja lielu daļu Portugāles Gvinejas, neskatoties uz Portugāles karaspēka klātbūtni, taču organizācija joprojām nemēģināja izjaukt Portugāles kontroli Kaboverdē. Portugāles Gvineja pasludināja neatkarību 1973. gadā un 1974. gadā tai tika piešķirta de iure neatkarība. Topošā Kaboverdes neatkarības kustība, kuru sākotnēji vadīja Amilkars Kabrals, kurš tika nogalināts 1973. gadā, pārgāja viņa pusbrāļa Luisa Kabrala vadībā, bet praktisku darbību tā nespēja veikt līdz izmaiņām pašā Portugālē.

Pēc 1974. gada aprīļa revolūcijas Portugālē PAIGC kļuva par legālu politisku kustību Kaboverdē un sāka aktīvu propagandas darbu neatkarības atbalstam. 1974. gada decembrī PAIGC un Portugāle parakstīja vienošanos, kas paredzēja pārejas valdību, kuras sastāvā būtu portugāļi un kaboverdieši. 1975. gada 30. jūnijā kaboverdieši ievēlēja Nacionālo asambleju, kas 1975. gada 5. jūlijā saņēma neatkarības dokumentu no Portugāles.

Neatkarības laiks

[labot | labot pirmkodu]

Kaboverde ieguva neatkarību no Portugāles 1975. gadā. PAIGC un tās pēctece PAICV (tā nosaukta kopš 1981. gada, kad tika galīgi atmesta Gvinejas-Bisavas un Kaboverdes kopvalsts izveides ideja) līdz 1990. gadam valdīja pār salām vienpartijas stilā, līdz tās zaudēja brūkošās Padomju Savienības atbalstu. Ekonomika tika nacionalizēta, taču atradās permanentā krīzē: Teritorijas lauksaimniecība sedza tikai nelielu daļu no tās pārtikas vajadzībām – mazāk nekā 10%. Tirdzniecības bilance bija dziļā deficītā, aptuveni 93 % apmērā, un valsts kase bija tukša.

Līdz ar vienpartijas sistēmas sabrukumu vara pārgāja labējas partijas rokās, valsts kopš tā laika ir stabila pārstāvniecības demokrātija, lai gan PAICV 2001. gadā atguva vairākumu parlamentā un abas galvenās partijas, kreisā PAICV un labējā MPD, mainās vietām ik desmit gadus. Sākās privatizācija, 1997. gadā izveidojās ofšora banku centrs. Kaboverde kļuvusi par vienu no demokrātiskākajām valstīm Āfrikā, tajā nekad nav bijis valsts apvērsuma. 2023. gadā pēc tautas attīstības indeksa ar iekļautu nevienlīdzību tā dalīja 115. vietu pasaulē un 7. vietu Āfrikā.

Saimniecība

[labot | labot pirmkodu]

Minerālo un citu dabas resursu trūkuma dēļ valsts ekonomika galvenokārt ir orientēta uz pakalpojumu sfēru, kura dod 80% iekšzemes kopprodukta, pieaugot tūrisma un ārvalstu investīciju nozīmei. Galvenās tūristu pameklētās salas ir Sala un Boavišta.

Lauksaimniecība un zvejniecība joprojām nodrošina tikai nelielu daļu no valsts pieaugošajām pārtikas vajadzībām. Lauksaimniecība cieš no pastāvīgiem sausuma periodiem, un tai trūkst labākas infrastruktūras un lauksaimniecības tehnikas modernizācijas.[7] Zvejniecības produkti dod pāri par divām trešdaļām valsts eksporta.

Lielu daļu valsts ieņēmumu dod pārskaitījumi ģimenēm no emigrantiem, īpaši no Amerikas Savienotajām Valstīm un Portugāles.[8]

Kaboverde ir vienīgā Āfrikas valsts, kas izpildījusi 2001. gadā ĀVO pieņemto lēmumu novirzīt vismaz 15% budžeta veselības aizsardzībai.[9]

Transports

[labot | labot pirmkodu]

[Kabrala starptautiskā lidosta Salas salā .] Lielākā daļa pārvadājumu Kaboverdē notiek ar gaisa transportu. Starp galvenajām salām (Santjago, Salu un Sanvisenti) ir regulāri reisi, bet uz pārējām salām - retāki reisi. Ir pieejams arī laivu transports, lai gan tas netiek plaši izmantots. Galvenajās pilsētās sabiedriskais autobusu transports ir regulārs, un taksometri ir izplatīti. Valsts galvenās lidostas ir Amilkara Kabrala starptautiskā lidosta Salas salā, Nelsona Mandelas starptautiskā lidosta Santjago salā, Aristida Pereiras starptautiskā lidosta Boavištas salā un Sanpedro lidosta Sanvisenti salā.[3]

Mindelu Sanvisenti salā ir galvenā kruīzu osta un prāmju satiksmes termināls uz Santuantonas salu. Praja Santjago salā ir nozīmīgs prāmju satiksmes centrs uz citām salām. Mazākas ostas ir izkaisītas pa visu valsti.

Iedzīvotāji

[labot | labot pirmkodu]

Ar aptuveni 530 tūkstošiem iedzīvotāju (2026. gada dati)[10] Kaboverde ir viena no vismazāk apdzīvotajām Āfrikas valstīm. Lielākā daļa iedzīvotāju ir afrikāņu un portugāļu pēcteči. Pasaulē pastāv ievērojama diaspora, kas skaitliski pārsniedz salu iedzīvotāju skaitu. Kaboverde ir Āfrikas Savienības dalībvalsts.

Oficiālā valoda ir portugāļu valoda,[11] savukārt atzītā nacionālā valoda ir kaboverdiešu kreolu valoda (Crioulo), kurā runā lielākā daļa iedzīvotāju. Pēc 2021. gada tautas skaitīšanas datiem lielākā un apdzīvotākā sala ir Santjagu sala (269 370), kurā atrodas valsts galvaspilsēta un lielākā pilsēta Praja. Citas apdzīvotas salas ir Sanvisenti sala (74 016), Santuantana sala (36 632), Fogu sala (33 519), Salas sala (33 347), kā arī Boavištas sala, Maiu sala un Bravas sala. Lielākās pilsētas ir Praja (137 868), Mindelu (69 013), Espargosa (24 500) un Asomada (21 297).[12]

Kaboverdes futbola izlases iesauka ir "Zilās haizivis". Bez futbola Kaboverdei ir izlašu sasniegumi basketbolā un rokasbumbā, populāri ir vindsērfings un kaitbords.

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ Tanya Basu (12 December 2013). "Cape Verde Gets New Name: 5 Things to Know About How Maps Change". National Geographic.
  2. ↑ «Cabo Verde | Capital, Map, Language, People, & Portugal | Britannica». www.britannica.com (angļu). 2025-10-14. Skatīts: 2025-10-15.
  3. 1 2 «The Peace Corps Welcomes You to Cape Verde». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 10. septembrī. Skatīts: 2008. gada 10. septembrī.
  4. 1 2 António Costa Pinto, "The transition to democracy and Portugal's decolonization", in Stewart Lloyd-Jones and António Costa Pinto (eds., 2003). The Last Empire: Thirty Years of Portuguese Decolonization (Intellect Books, ISBN 978-1-84150-109-3) pp. 22–24.
  5. ↑ Antoni Castel, Cabo Verde: Historia, identidad y cultura, La Catarata, 2020
  6. 1 2 3 «Cabo Verde». U.S. Department of State. Skatīts: 2026-07-04.
  7. ↑ Carlos Teixeira Couto, Incerteza, adaptabilidade e inovação na sociedade rural da Ilha de Santiago de Cabo Verde, Lisboa: Fundação Calouste Gulbenkian, 2010.
  8. ↑ História concisa de Cabo Verde / coordenado e organizado por Maria Emília Madeira Santos, Maria Manuel Ferraz Torrão e Maria João Soares. Lisboa: Instituto de Investigação Científica Tropical, Praia (Cabo Verde): Instituto da Investigação e do Património Culturais, 2007. Pg.21-30
  9. ↑ «Āfrikas medicīna zaudē palīdzības miljonus, bet iegūst vēsturisku iespēju». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2026-08-02.
  10. ↑ United Nations Population Division. «[default] Population Division Data Portal». Population Division Data Portal (angļu). Skatīts: 2026-07-04.
  11. ↑ «Constituição da República de Cabo Verde». ICRC databases on international humanitarian law. Article 9. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 12. marts. Skatīts: 2017. gada 11. marts.
  12. ↑ «Cape Verde: Islands, Municipalities, Cities & Urban Localities - Population Statistics, Maps, Charts, Weather and Web Information». www.citypopulation.de. Skatīts: 2024-02-07.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]