Pāriet uz saturu

Āda

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par dzīvnieku un cilvēku ķermeņa ārējo apvalku. Par materiālu skatīt rakstu āda (materiāls).
Indijas degunradža āda

Āda ir dzīvnieku un cilvēku ķermeņa ārējais apvalks. Āda sargā ķermeni no apkārtējās vides ietekmes un mikroorganismiem, ir maņu orgāns, piedalās vielmaiņā un termoregulācijā.

Augstāk attīstītākajiem mugurkaulniekiem ir trīs ādas slāņi; virsāda jeb epiderma — sastāv no epitēlijaudiem, radusies no ektodermas; pamatāda — sastāv no saistaudiem, radusies no mezodermas; zemāda — sastāv no taukaudiem.

Bezmugurkaulniekiem ir viens ādas slānis, tā ir epiderma.

Aukstasiņu mugurkaulniekiem ir divi ādas slāņi; siltasiņu mugurkaulniekiem ir arī mezoderma. No epidermas veidojas ādas dziedzeri, rāpuļu ragvielas zvīņas un vairogi, putnu spalvas, zīdītāju mati, ragi un nagi. No ektodermas rodas zivju kaulu zvīņas un pārkaulojumi rāpuļu ādā.

Ādas funkcijas

[labot | labot pirmkodu]
  • aizsargfunkcija - pret fizikālajiem (piemēram, UV starojumu), ķīmiskajiem, bioloģiskajiem faktoriem (baktērijas, vīrusi, sēnītes u.c.).
  • vielu sintēze - D vitamīna, keratīna, epidermas augšanas faktora sintēze.
  • imunoloģiska funkcija - IL-1 un T limfocītu nobriešanas faktora sintēze. Ādā atrodamas arī Langerhansa šūnas, kas pēc funkcijas un morfoloģijas ir līdzīgas makrofāgiem.[1]
  • ķermeņa temperatūras regulēšana.
  • vielmaiņas produktu izdalīšanās, piemēram, urīnviela ar sviedriem.
  • sensorā recepcija - taustes recepcija epidermā, dermā, dziļā spiediena recepcija, sāpju un temperatūras receptori, dermas mehanorecepcija.

Ādas imūnfunkcijas

[labot | labot pirmkodu]

Āda ir pirmā aizsargbarjera, kas pasargā cilvēku no bīstamiem ārējiem faktoriem. Ādā esošā blīvā keratīna dēļ baktērijām un sēnītēm ir grūti caur to izkļūt. Epidermas šūnas nepārtraukti zvīņojas un atjaunojas no zemāk esošajiem slāņiem, tāpēc mikroorganismi, kas iekļuvuši starp ādas slāņiem, atdalās kopā ar mirušo ādu.

Ādā ir imūnās šūnas (Langerhansa šūnas, tuklās šūnas u.c.), kas cīnās ar mikroorganismiem, tos noārdot vai piesaistot vēl citas iekaisuma šūnas un veicinot to migrāciju uz ādu. No ārējo faktoru iedarbības pasargā arī dziedzeru sekrēti, piemēram, sviedros atrodams antibakteriāls peptīds - dermcidīns.[2]

Daļai indivīdu, kuriem ādas barjera ir bojāta, tā var būt viegli pārvarams šķērslis alergēniem, kairinātājiem un ādas patogēniem un izraisīt vairākas dermatoloģiskas saslimšanas, piemēram, atopisko dermatītu.

Epiderma

[labot | labot pirmkodu]
Mikroskopisks ādas šķērsgriezums hematoksilīna-eozīna krāsojumā

Epiderma ir ādas ārējā kārta, kuru veido daudzkārtains plakans epitēlijs. Tās bazālā (pamata) virsma ir krokota. Šis krokojums palīdz saturēt kopā dermu un epidermu. Visa epidermas slāņa reģenerācija noris 30 dienās. Epidermas derivāti ir mati, nagi, tauku un sviedru dziedzeri.

Epidermas slāņi

[labot | labot pirmkodu]

Epidermai izšķir 5 slāņus (virzienā no dziļākajiem slāņiem uz virsējiem):[3]

  1. bazālais slānis (stratum basale/germinativum) - to veido viena cilindrisku šūnu – keratoblastu kārta. Bazālajā slānī atrodas arī melanocīti, kas ražo ādas pigmentu - melanīnu, tādējādi pasargājot ādu no UV starojuma.
  2. dzeloņainais slānis (stratum spinosum) - to veido keratinocīti, kuri rodas, daloties keratoblastiem. Šīs jaunās šūnas attīstās, pieaug, noveco un pāriet nākamajā slānī.
  3. graudainais slānis (stratum granulosum) - tajā atrodas keratinocīti, Langerhansa šūnas, keratohialīna graudiņi, kas nepieciešami mīkstā keratīna sintēzei. Keratīns ir ūdenī nešķīstoša, elastīga, cieta olbaltumviela, kas veido barjeru pret fizikālajiem, ķīmiskajiem un bioloģiskajiem faktoriem. Virzienā no ādas pamatnes uz virsmu pakāpeniski veidojas dažādi keratīna priekšteči, līdz raga slānī keratīnocīti piepildās ar keratīnu un aiziet bojā.
  4. spīdošais slānis (stratum lucidum) - to veido plakani keratinocīti, kas satur keratīna priekšteci - eleidīnu.
  5. raga slānis (stratum corneum) - veido pārragotas, bezkodolainas šūnas, kas pildītas ar keratīnu.

Derma ir ādas vidējais slānis jeb ādas saistaudi, kurā atrodas saistaudu kūlīši, dažādas epidermas derivāti (mati, nagi, dziedzeri), asinsvadi un nervi. Dermas biezums ir 0,5-5 mm.

Dermas slāņi

[labot | labot pirmkodu]
Ādas uzbūve

Tai izšķir:

  1. kārpiņu slāni (stratum papillare) - atrodas tieši zem epidermas. To veido irdenie nenoformēti saistaudi. Kārpiņu daudzums un lielums dažādās ķermeņa vietās ir atšķirīgs – sejas ādā tās ir vāji izteiktas, plaukstu un pēdu ādā stipri izteiktas.
  2. tīklainais slānis (stratum reticulare) - sastāv no blīviem nenoformētiem saistaudiem. Ir kolagēno šķiedru kūlīši un elastīgās šķiedras. Kolagēno šķiedru virziens iet paralēli ādas virsmai un slīpi. Tādējādi rodas tīkls, kas piemērojas konkrētā ādas rajona funkcionālai slodzei. Šeit izvietojas arī matu saknes, sviedru un tauku dziedzeri.

Dermas galvenās šūnas ir fibroblasti (sintezē kolagēnās un elastīgās šķiedras), makrofāgi (piedalās imunoloģiskajās reakcijās), tuklās šūnas (sintezē bioloģiski aktīvas vielas, piemēram, heparīnu un histamīnu, kas piedalās iekaisuma procesā).

Hipoderma

[labot | labot pirmkodu]

Hipoderma nav daļa no ādas. Tas ir zemādas tauku slānis, kas atrodas starp dermu un saistaudiem. Galvenās šūnas ir fibroblasti, makrofāgi, tauku šūnas. Tā piešķir ādai zināmu kustību un ir arī organisma tauku depo (50% organisma tauku atrodas zemādā).

Ādas slimības

[labot | labot pirmkodu]

Zemāk minētas dažas no raksturīgākajām izpausmēm uz ādas dažādu slimību gadījumā:

Kuņģa - zarnu trakta slimības

[labot | labot pirmkodu]
Slimība Izpausmes uz ādas un mutes dobuma gļotādas
Akūts pankreatīts Greja-Tērnera simptoms: norobežoti cianotiski plankumi uz vēdera sienas malām

Grotta simptoms: taukaudu slāņa nekroze virs aizkuņģa dziedzera lokalizācijas vietas

Krona slimība Gangrenozā piodermija – alerģisks pustulozs čūlains dermatīts; mezglaina eritēma; plaukstu eritēma
Čūlainais kolīts Mutes dobuma aftas
Celiakija Herpētiskais dermatīts, mezglaina eritēma, lokālas hiperpigmentācijas
Ļaundabīgie audzēji  Metastāzes ādā, herpētiskais dermatīts; mezglaina eritēma

Aknu patoloģija un āda

[labot | labot pirmkodu]
Aknu ciroze Padusēs izzūd mati, sarkana, aveņu krāsas mēle, vēdera paplašinātas virspusējas vēnas pie portālas hipertensijas
Hronisks vīrusu hepatīts. Nieze, var būt psoriāze, mezglaina eritēma; vitiligo

Hipovitaminoze un āda

[labot | labot pirmkodu]
Kalcija, fosfora deficīts Hemorāģiski plankumi, pigmentācijas traucējumi
B12 vitamīna deficīts T.s. Vaska lelles seja, vitiligo, aveņu krāsas mēle
A vitamīna deficīts Sausa āda, kas pastiprināti zvīņojas, konjuktivīti
B2 vitamīna deficīts Gļotādas iekaisums, dziedzeru hipersekrēcija; sāpes mutes kaktiņos un apakšējā lūpā, sausa mēle, dermatīts, konjuktivīts
B6 vitamīna deficīts Dermatīti, diatēzes, matu izkrišana

Endokrīnā sistēma, hormonālā patoloģija un āda

[labot | labot pirmkodu]
Cukura diabēts Trofiskās čūlas, acantosis nigricans
Kušinga slimība Pusmēness seja, strijas, ādas trauslums, ekhimozes
Adisona slimība Hiperpigmentoze, vitiligo, gļotādu pigmentācija
Akromegālija Acantosis nigrans, hirsūtisms, prognastisms

Skatīt arī

[labot | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot | labot pirmkodu]
  1. ↑ Barbara Young, John W. Heath. Wheater's Functional Histology (4th izd.). Churchill Livingstone, 2000. 162. lpp. ISBN 0-443-05612-9.
  2. ↑ Schittek B, Hipfel R, Sauer B, Bauer J, Kalbacher H, Stevanovic S, Schirle M, Schroeder K, Blin N, Meier F, Rassner G, Garbe C (Nov 2001). "Dermicidin: a novel human antibiotic peptide secreted by sweat glands". Nat Immunol 2 (12): 1133–7. doi:10.1038/ni732. PMID 11694882.
  3. ↑ Michael Ross, Wojciech Pawlina (2006). Histology a text and atlas (5. izd.). Lippincott Williams & Wilkins. ISBN 0-7817-6790-3.

Ārējās saites

[labot | labot pirmkodu]